Hercs Franks

Hercs Franks (Hercels Franks), viens no latviešu poētiskā dokumentālā kino tradīcijas radītājiem, dzimis Ludzā ebreju ģimenē. Beidzis Vissavienības neklātienes juridisko institūtu Sverdlovskā (1947), bijis žurnālists, lektors, reklāmas mākslinieks Krievijā (1952-54), 1955. gadā atgriezies Rīgā, darbojies žurnālistikā (Padomju Jaunatne, Rīgas Balss). 1959. gadā sācis strādāt Rīgas kinostudijas fotocehā, 1961. gadā Franka scenāriju savam VVKI diplomdarbam izvēlas režisors Ivars Kraulītis, un kopā ar operatoru Uldi Braunu top leģendārā filma Baltie zvani, kuru 90. gados Klermonferānas festivālā (Francija) kinokritiķi iekļāvuši pasaules visu laiku labāko 100 īsfilmu sarakstā.

Franks turpina rakstīt scenārijus, arī režisora Aivara Freimaņa un operatora Ivara Selecka pilnmetrāžas filmai Gada reportāža (1965, kopā ar Imantu Ziedoni, LPSR Valsts prēmija), Ulda Brauna lielfilmai 235 000 000 (1967).

1965. gadā Franks debitējis režijā ar TV filmu Sāļā maize (1965), turpmāk savu filmu scenārija autors kopā vairāk nekā 30 filmām – Tava algas diena (1971), Mūžs (1972), Esības prieks (1974), Aizliegtā zona (1975), Vecāks par 10 minūtēm (1978), Edgara Kauliņa pēdējie svētki (1980), Līdz bīstamai robežai (1984), Augstākā tiesa (1987), Augstā dziesma (1989), Ebreju iela (1990, Rīgas Videocentrs) un citas.

1992. gada 2. jūnijā pārceļas uz Jeruzalemi Izraēlā, bet turpina uzturēties un strādāt arī Latvijā. Uzņem filmas Cilvēks pie Raudu mūra (1998), Madonna ar bērnu. XX gadsimts (2001), Flashback (2002, vairākas balvas starptautiskos festivālos, arī Krievijas Kinoakadēmijas balva NIKE 2003), Dārgā Džuljeta (2004), Šalom, Vācija! (2004), Venerdi Santo (2005), Mūžīgais mēģinājums (1993-2008).

Aktīvi iesaistījies diskusijās par dokumentālo kino, publicējot vairāk nekā pusotra simta rakstu pašmāju un ārvalstu preses izdevumos, sarakstījis grāmatu Ptolemeja karte. Kinodokumentālista piezīmes (1975), 2009. gadā Maskavā krievu valodā iznākusi grāmata Uz sliekšņa atskaties, 2011. gadā tā iznākusi Rīgā latviešu tulkojumā. Strādājis dažādu festivālu žūrijās, sniedzis meistarklases dokumentālā kino veidotājiem daudzās pasaules valstīs, viņa filmu retrospektīvas joprojām demonstrē festivālos, Franks ir šobrīd pasaulē slavenākais no Rīgas poētiskā dokumentālā kino skolas pārstāvjiem. Saņēmis vairākas balvas par mūža ieguldījumu kinomākslā – Nacionālajā filmu festivālā Lielais Kristaps (2001), festivālos Telavivā (2003), Taivānā (2004), Krievijas festivālos Rossija Jekaterinburgā (2006) un Flahertiana Permā (2006).

Herca Franka pēdējā filma Baiļu robeža, kuru pabeidza līdzrežisore Marija Kravčenko, pirmizrādi piedzīvoja pusotru gadu pēc Meistara nāves - 2014. gada decembrī.

MEDIJOS:

"Nacionālie dārgumi. 100g kultūras. Hercs Franks" (LTV1 studijā operators un režisors Ivars Seleckis, kinokritiķe Daira Āboliņa, kinovēsturniece Kristīne Matīsa, 17.01.2016.)

"Dokumentālists un fakts" (fragments no Herca Franka runas Eiropas dokumentālistu simpozijā 1985. gadā, portāls Kino Raksti, 19.01.2016.)

Ziņas un raksti par Hercu Franku un viņa filmām portālā diena.lv - ŠEIT.

"Hercs Franks" (Nacionālā Kino centra mājaslapas rubrikā Personības, Kristīne Matīsa)

Filma "Vecāks par desmit minūtēm" (1978) Latvijas Kultūras kanonā - ŠEIT.

"Kad es uzņemu filmu, tā ir mana dzīve" (Hercs Franks intervijā Ilmāram Šlāpinam, satori.lv, 22.05.2009.)