Andris Slapiņš

Latviešu dokumentālā kino leģenda – režisors un operators Andris Slapiņš – ar kinokameru sāka strādāt jau 1971. gadā, lai gan tikai 1976. gadā absolvēja Maskavas kinoinstitūta Operatoru fakultāti. Operatora debija – kinožurnāla Padomju Latvija Nr.31/1973 sižets par Baltijas mākslas izstādi Maskavā; kinorežijā Slapiņš debitēja ar trim kinožurnāliem (1977) un dokumentālo filmu Sveicināti un uz redzēšanos, zēni!(1978). 1980. gadā Andris Slapiņš veidoja kinožurnālu Sports par Latvijas olimpisko kustību, visdziļākās padomju stagnācijas laikā prasmīgi pamanoties savā žurnālā iekļaut tomēr arī materiālus par Latvijas brīvvalsts laika sportistiem. Bijis operators vairāk nekā 10 dokumentālajām filmām (režisori – Imants Brils, Ansis Epners, Hercs Franks, Andrejs Apsītis un citi). Jau savā pirmajā filmā, Birutas Veldres režisētajā Ar leģendu (1976) Andris kā operators satikās ar Juri Podnieku, būtisks viņu kopdarbs bija dokumentālais pilnmetrāžas darbs Strēlnieku zvaigznājs (1982), kur Juris jau bija režisors.

1983. gadā arī Slapiņš sāka režisora darbu un pamazām pierādīja savu jau studiju laikos iegūto interesi par dažādu tautu garamantām – pēc VVKI diplomdarba Līvu dziesmas (1977) viņa filmu sarakstā ir gan Latviešu folklora (1983), gan Krišjānis Barons (1984), gan Čukotka. Atmiņu krasts (1987) un Cerību lauki (1988, viens no pirmajiem Rīgas kinostudijas dokumentālistu kopražojumiem – ar Britu universitāšu kino un videoprogrammu padomi). Kā režisors Andris Slapiņš uzņēmis desmit dokumentālās filmas, viņš arī bija viens no pirmajiem režisoriem, kas sāka sadarboties ar jauno kinoražošanas struktūru – Rīgas Videocentru; tur tapa Slapiņa filmas Kādreiz Eiropā (1989), Vēstules no Latvijas (1989), arī vizuāli interesants slavenās grupas Pērkons videoportretējums (1990). 1990. gadā Andris Slapiņš atkal strādāja kopā ar Juri Podnieku pie filmas Krustceļš, kopā viņi iesāka arī Impērijas galu, bet 1991. gada 21. janvārī Andra Slapiņa dzīve traģiski aprāvās – filmēšanas laikā Bastejkalnā viņu un operatoru Gvido Zvaigzni nāvējoši ievainoja snaipera lode. Viņu abu piemiņai veltīta Jura Podnieka filma Pēcvārds (1991). 2005. gadā pirmizrādi piedzīvoja Andra Slapiņa pēdējā filma Sapņu laiks – etnogrāfisks pētījums 10 gadu garumā par Sibīrijas mazo tautu šamaņiem (pēc Slapiņa nāves sievas Natālijas saglabāto materiālu filmā sakārtojusi krievu režisore Lidija Kutuzova).