Baiba Šteina

Filmu redaktore un scenāriste Baiba Šteina dzimusi Anša un Mildas Lietaviešu ģimenē Rīgā, mācījusies Rīgas 10. un 36. vidusskolā, kur jau aktīvi iesaistījusies kultūras un sabiedriskajā darbā, bet turpmākās dzīves kontekstā visbūtiskākais – lai papildinātu trūcīgo ģimenes budžetu, sameklējusi ceļu uz Rīgas kinostudiju un sākusi piedalīties masu skatos filmās Uz jauno krastu (1955), Kā gulbji balti padebeši iet (1957). 1958. gadā Baiba ar izcilību beidz vidusskolu un iestājas Latvijas Valsts universitātes Vēstures un filoloģijas fakultātes latviešu valodas un literatūras nodaļā, kur par kursabiedriem viņai kļūst Māris Čaklais, Vitauts Ļūdēns, Aldis Ermanbriks. Jau pirmajā kursā Baiba kļūst par LVU ansambļa Dancis dejotāju, un tas uz ilgiem laikiem nosaka viņas paralēlo dzīvi – kopš tā paša 1958. gada novembra viņa strādājusi Skolotāju namā, vadot bērnu deju ansambli, bet 1975. gadā kļūst par VEF Kultūras un tehnikas pils bērnu deju ansambļa Zelta sietiņš māksliniecisko vadītāju un kopš tā laika tūkstošiem bērnu kļuvuši par Baibas Šteinas audzēkņiem. Par šo darbošanos Šteina saņēmusi arī Nopelniem bagātās mākslas darbinieces nosaukumu (1988).

1965. gada jūlijā Baiba Šteina absolvē LVU, iegūstot filoloģes un latviešu valodas skolotājas diplomu, bet 1966. gada aprīlī sāk strādāt Rīgas kinostudijā par dokumentālo filmu redaktori. Līdz 80. gadu beigām viņas filmogrāfijā ir vairāk nekā 300 nosaukumu, pirmais no tiem – Vara Krūmiņa dokumentālā filma Balti bērzi aiz ezera (1966), otrais – Aivara Freimaņa un Ivara Selecka Kuldīgas freskas (1966). Baibai Šteinai nākas pārdzīvot arī to, ka 1967. gadā piecas filmas, par kurām viņa kā redaktore ir atbildīga, izpelnās priekšniecības nelabvēlību un plaukta filmu statusu, starp tām arī Aivara Freimaņa filma Tēvs. Baiba Šteina stāvējusi pie vairāku tematisko kinožurnālu šūpuļa, viņas izlolots ir žurnāls Pionieris, kas Atmodas laikā pārvērtās par Pastarīti, bet par darbu pie kinožurnāliem Gaismēnas viņa 1989. gadā saņem Valsts prēmiju. Arī 90. gadu sākumā Baiba Šteina ir gandrīz vienīgā filmu redaktore, kas turpina strādāt ar visiem, kas vien šajos juku laikos uzņem dokumentālo kino, un turpina to darīt līdz 21. gadsimta sākumam.