Miks Zvirbulis

Miks Zvirbulis ir viens no pirmajiem profesionāli izglītotajiem kinooperatoriem Latvijā, viens no tiem meistariem, kuru talanta un principu dēļ pieņemts runāt par Latvijas kinooperatoru mākslas augsto līmeni, kas tiek novērtēts arī pasaules kontekstā. Mika Zvirbuļa radošā darbība ilgst jau gandrīz 60 gadus, tūlīt pēc vidusskolas viņš iestājās Maskavas kinoinstitūtā un jau 1960. gadā sāka strādāt Rīgas kinostudijā. Profesijas praktiskos pamatus un kinooperatora goda kodeksu Miks Zvirbulis apguva pie leģendārā un principiālā Māra Rudzīša (1933-1974), no kura pārņēma arī kaismīgu rūpi par Latvijas nacionālā kino iedibināšanu un kinomākslas profesionālā līmeņa uzturēšanu – gan Māris Rudzītis, gan vēlāk arī Miks Zvirbulis ir daudz ieguldījuši arī Latvijas kinomākslas teorētiskās domas attīstībā un sabiedriskajā darbībā. Mika Zvirbuļa pateicība Skolotājam ir materializējusies kopā ar kinozinātnieci Silviju Līci sastādītā grāmatā Māris Rudzītis (1983), kas ir ne tikai biogrāfisks apcerējums, bet vēl jo vairāk – arī nākamajām paaudzēm lietojams kinooperatora darba rezumējums.

Mika Zvirbuļa diplomdarbs, beidzot Kinoinstitūtu, ir režisora Gunāra Pieša spēlfilma Kārkli pelēkie zied (1961), tālaika kontekstā novatoriska un svaiga filma, un tas lielā mērā ir arī operatora nopelns. 30 darba gados Miks Zvirbulis ir uzņēmis vairāk nekā 20 pilnmetrāžas spēlfilmas, strādājot ar režisoriem Rolandu Kalniņu, Oļģertu Dunkeru, Jāni Streiču, Aloizu Brenču, Pēteri Krilovu, Gunāru Cilinski un citiem; viņa radošais rokraksts aptver plašu amplitūdu no drāmas (piemēram, Es visu atceros, Ričard! / Akmens un šķembas (1966)) līdz komēdijai (piemēram, Mans draugs – nenopietns cilvēks (1975) un Tās dullās Paulīnes dēļ (1979)).

90. gadu sākumā, pārtrūkstot pilnvērtīgam kinoražošanas procesam Latvijā, Miks Zvirbulis turpināja strādāt tikpat profesionāli un enerģiski, kopumā astoņus gadus darbojoties dažādās televīzijās, piedalījās arī vairāku dokumentālo filmu uzņemšanā.

Mika Zvirbuļa filmogrāfija noteikti varētu būt arī garāka, bet lielu daļu savas dzīves viņš ir veltījis Latvijas kinosabiedrībai un caur to arī plašākiem sabiedrības slāņiem, no 1968. gada līdz 1986. gadam vadot Latvijas Kinematogrāfistu savienību. Tas nozīmē nevis formālu atrašanos priekšnieka statusā, bet patiesu ieinteresētību kinodzīves norisēs un to pilnveidošanā – piemēram, tieši Miks Zvirbulis kopā ar režisoru Ansi Epneru izgudroja un 1977. gadā dibināja Latvijas kino Nacionālo balvu Lielais Kristaps, kas ir būtiskākais mehānisms kinoveidotāju darba profesionālai analīzei un izvērtēšanai, turklāt arī nozīmīgs instruments Latvijas kinomākslas popularizēšanai.

2015. gadā Miks Zvirbulis saņēma Lielā Kristapa balvu par mūža ieguldījumu kinomākslā, un zīmīgi, ka viņš ir Latvijā pirmais kinooperators, kam piešķirta šāda mēroga balva. 2020. gadā viņš kļūst par Triju Zvaigžņu ordeņa virsnieku, un tas ir tikai vēl viens no apliecinājumiem faktam, ka Miks Zvirbulis ir izcils gan savā profesijā, gan tajā ieguldījumā, ko viņa mūža darbs atnesis Latvijai.

MEDIJOS:

"Mūsu pilsētas zēns" (Hercs Franks laikrakstā Rīgas Balss, 28.02.1963.)

"Kad parastie akmeņi kļūst skaisti" (M. Bērziņa, laikraksts Padomju Jaunatne, 17.03.1963.)