Laila Pakalniņa

Kinorežisore, scenāriste un žurnāliste Laila Pakalniņa dzimusi 1962. gada 4. jūnijā Liepājā. 1986. gadā pabeigusi Maskavas valsts universitātes TV žurnālistikas fakultāti, šo pieredzi Pakalniņa vēlāk izmantojusi, vairākus gadus rakstot komentāru slejas Latvijas lielākajā dienas laikrakstā Diena un vairāku spēlfilmu idejas smeļot žurnālista praksē. 1991. gadā ar diplomdarbu - dokumentālajām filmām Veļa (1991) un Doms (1991) Pakalniņa beigusi Vissavienības Valsts kinematogrāfijas institūta (Maskavā) dokumentālistu režijas nodaļu.

Jau Lailas Pakalniņas studiju darbs - dokumentālā filma Un (1988) - tika demonstrēts pašā pirmajā kinoforumā Arsenāls 1988. gadā; diplomdarba filma Doms (1991) ieguvusi balvu par labāko režiju Starptautiskajā Briseles videofilmu festivālā Beļģijā, 1995. gadā filma Prāmis (1994) ieguva Manoela de Oliveiras balvu par labāko dokumentālo filmu Starptautiskajā īsfilmu festivālā Vila do Conde Portugālē. Starptautiskās kinosabiedrības augstākajā līmenī Laila Pakalniņa pirmo reizi pamanīta 1996. gadā ar divām dokumentālajām filmām Prāmis (1994) un Pasts (1995), kas tika iekļautas Kannu kinofestivāla skatē Une Certain Regard un saņēma FIPRESCI balvu. Pakalniņas pirmā pilnmetrāžas spēlfilma Kurpe (1998) ieguvusi Lielā Kristapa balvu par labāko režiju, kā arī FIPRESCI balvu Starptautiskajā kino forumā Arsenāls. Kopš tā laika Laila Pakalniņa ir viena no pasaulē apbalvotākajiem Latvijas kinorežisoriem; vienīgā, kuras filmas iekļautas konkursa skatēs A klases festivālu trijniekā - Kannās, Berlīnē, Venēcijā, arī Karlovi Varu, Lokarno un citos nozīmīgos festivālos, saņēmušas arī nominācijas Eiropas Kinoakadēmijas balvām. Vairākas Lailas Pakalniņas filmas piedalījušās arī kinoforumā Arsenāls, tur FIPRESCI balvu vai Baltijas skates balvas saņēmušas spēlfilmas Kurpe (1998) un Pitons (2003), dokumentālās filmas Mostieties! (2001), Autobuss (2004), Teodors (2006).

2003. gadā Starptautiskajā Venēcijas filmu festivālā pirmo reizi tika iekļauta Latvijas filma - Lailas Pakalniņas Pitons (2003) tika demonstrēts programmā Upstream. Spēlfilma Pitons ieguvusi arī laikraksta Diena Gada balvu kultūrā, Lielā Kristapa balvu par labāko spēlfilmu. Lielu ievērību izpelnījusies arī dokumentālā filma Leiputrija (2004), kuru Laila Pakalniņa veidojusi sadarbībā ar Māri Maskalānu; šīs filmas augstākais sasniegums ir Eiropas Kinoakadēmijas nominācija Eiropas labākā dokumentālā filma.

2006. gadā Lailas Pakalniņas īsfilma Ūdens (2006) iekļauta Berlīnes kinofestivāla konkursa programmā; īsfilmas Ūdens (2006), Uguns (2007), Akmeņi (2008) un Klusums (2009) veido ciklu Elementi, īsfilma Klusums 2009. gadā tika iekļauta Kannu starptautiskā kinofestivāla īsfilmu konkursā. Nākamā pilnmetrāžas spēlfilma Picas (2012) pasaules pirmizrādi piedzīvoja Romas starptautiskajā kinofestivālā, kur saņēma balvu. Gandrīz katru gadu Laila Pakalniņa uzņem pa dokumentālajai filmai, un tās visas ir pieprasītas pasaules festivālos.

2015. gada beigās pirmizrādi piedzīvo Lailas Pakalniņas spēlfilma Ausma - sociālisma laiku Latvijā adaptēts arhetipisks stāsts par nodevības cilvēcisko dabu; filma tika iekļauta Eiropas Kino akadēmijas gada 50 labāko spēlfilmu izlasē.

2019. gada pavasarī (3.-17.05.) vienā no lielākajiem mūsdienu mākslas centriem Parīzē – Pompidū centrā (Centre Pompidou) tika demonstrēta Lailas Pakalniņas dokumentālo filmu retrospektīva "Dīvainā realitāte"/Drôle de reel" – 20 filmas septiņos seansos, filmas tai atlasījuši Pompidū centra dokumentālā kino sinematēkas speciālisti, noskatoties pilnīgi visas dokumentālās filmas, ko režisore uzņēmusi kopš 90. gadu sākuma.

2020. gadā Laila Pakalniņa pabeigusi darbu pie savas sestās spēlfilmas "Spogulī", pasaules pirmizrādi tā piedzīvoja Tallinas kinofestivāla galvenajā konkursā.

LAILA PAKALNIŅA (Pompidū centra retrospektīvas buklets, 2019, NKC izdevums)