Jānis Brencis

Kinodarbinieks un scenārists Jānis Brencis Latvijas kinocilvēku vecākajai paaudzei droši vien visvairāk saistās ar Latvijas Kinematogrāfistu savienības sekretāra darbu – šajā postenī viņš pavadīja 16 gadus (1979-95). Preiļu rajonā dzimušais Jānis beidzis Līvānu vidusskolu (1948) un tūlīt pēc tam gadu nostrādājis dzimtajā skolā, bet tad pārcēlies uz Rīgu un sācis strādāt komjaunatnes darbā, deviņu gadu laikā veikdams ceļu līdz Latvijas komjaunatnes centrālkomitejas otrā sekretāra amatam, taču 1959. gadā, kad sākās nacionālisma apkarošana, arī Brencim nācās no šī darba aiziet. „Būdams vienmēr godīgs un īsts vīrs, Jānis ar sava laika komjaunieša degsmi šaustīja stagnātus, centristus un staļiniešus, tāpēc viņu ieskaitīja nacionālistos,” raksta režisors Rolands Kalniņš 1989. gada 14. jūlijā.

1960. gadā absolvējis Latvijas Valsts universitātes Juridisko fakultāti, Jānis Brencis tomēr izvēlējās radošāku ceļu un kļuva par redaktoru Rīgas kinostudijas hronikas sektorā, tūlīt arī debitējot kā scenārija autors jaunā režisora Aloiza Brenča un pieredzējušā operatora Laimoņa Gaigala dokumentālajai īsfilmai Astotā stunda (1960). Turpmākajā scenārista darbībā Brencis pievērsās galvenokārt vēsturiskām tēmām, viena no pirmajām savā laikā ievērību izpelnījās Hermaņa Šuļatina filma Vilkači (1963), kurai scenāriju Brencis rakstīja kopā ar Viktoru Lorencu un Žani Grīvu. 60. gadu nogalē Brencis nolēma papildināt zināšanas un absolvēja Augstākos režisoru un scenāristu kursus Maskavā (1967), bet 70. gadu otrajā pusē sāka sadarboties ar režisoru Arni Akmeņlauku, veidojot kinožurnālu Gaismēnas; šis gadiem ilgais sabiedrības sanitāru darbs 1989. gadā tika novērtēts ar Valsts prēmiju.