Leonīds Leimanis

Viena no Latvijas kinovēstures leģendām, temperamentīgs romantiķis, kurš kino un teātra vidē darbojies jau kopš XX gs. 30. gadiem. Režisors un aktieris Leonīds Leimanis dzimis Rīgā, beidzis Tautas augstskolas dramatisko studiju (1930), mācījies Valsts tehnikuma Arhitektūras nodaļā, Latvijas Mākslas akadēmijā (1942-43). Bijis aktieris Strādnieku teātrī (1927-1934), Dailes teātrī (1934-1940), bijis Dailes teātra direktors (1940-41, 1944-46).

Ar fotografēšanu un filmēšanu Leimanis aizrāvies kopš bērnības, mēģinājis pat pats izgatavot kinoprojektoru. Oficiāli viņš kinematogrāfijā darbojas kopš 1933. gada, bijis sabiedrības Latviešu skaņu filma aktieris un režisors (1933-35), kultūrfilmu operators un režisors (1935-40), atveidojis galveno lomu – rakstnieku Vilni – pirmajā latviešu skaņu filmā Daugava (1934, režisors Aleksandrs Rusteiķis). Tikko pēc Otrā pasaules kara Rīgā atsākās kinodarbība, Leimanis bija klāt un strādāja kā Rīgas Mākslas filmu studijas mākslinieciskais vadītājs (1946-1948), kļuva par otro režisoru filmās Mājup ar uzvaru (1947, arī Opmaņa lomā) un Rainis (1949). Aktierfilmu režijā debitējis ar filmu Salna pavasarī (1955, kopā ar Pāvelu Armandu), seko pēc paša Leimaņa scenārija uzņemtā Nauris (1957), tad Šķēps un roze (1959), Kapteinis Nulle (1964). Bijis visu savu spēlfilmu scenāriju autors vai līdzautors, pievērsis lielu uzmanību filmu vizualitātei, meklējot aktieros antīkā skaistuma ideālu. Ar temperamentīgo Rūdolfa Blaumaņa darbu ekranizāciju Purva bridējs (1966) izraisījis sabiedrībā vētrainu diskusiju par ekranizācijās pieļaujamo atkāpšanos no pirmavota. Leonīda Leimaņa pēdējā filma ir Andreja Upīša darbu ekranizācija Pie bagātās kundzes (1969). Saņēmis LPSR Tautas skatuves mākslinieka goda nosaukumu (1965).

Miris 1974. gada 6. jūlijā,  Leonīda Leimaņa izvadīšana iemūžināta kinožurnāla Padomju Latvija 1974. gada 20. numurā, to filmējuši operatori Vadims Mass un Juris Podnieks.