Varis Brasla

Kinorežisoram Varim Braslam kinomīlestība jau gēnos ierakstīta, jo viņa tēvs Žanis Brasla bija aktieris un režisors, bet māte Valija Brasla Rīgas kinostudijā 24 gadus nostrādāja par režisora asistenti. Varis 1962. gadā Ļeņingradas Teātra, mūzikas un kinematogrāfijas institūtā ieguva dramatiskā teātra un kino režisora diplomu un diplomdarba izrādi iestudēja Valmieras teātrī.

1965. gada 28. jūnijā Varis Brasla sāka strādāt Rīgas kinostudijā par režisora asistentu filmā Noktirne, bet tad divus gadus pavadīja Maskavā Augstākajos scenāristu un režisoru kursos. Pēc tam Varis desmit filmās strādāja par otro režisoru (starp tām – Elpojiet dziļi! (1967), Mērnieku laiki (1968), Klāvs – Mārtiņa dēls (1970), Ceplis (1972), Uzbrukums slepenpolicijai (1974) u.c.), bet kā režisors inscenētājs debitēja 1970. gadā ar īsfilmu Salātiņš. Nākamais režisora darbs bija Ezera sonāte (1976) kopdarbā ar Gunāru Cilinski, un par to abi režisori 1977. gadā saņēma LPSR Valsts prēmiju. Režisora Vara Braslas 70. jubilejas gadā (2009) tika svinēta pirmizrāde filmas Ezera sonāte restaurētajai kopijai – tā bija otrā plašai publikai atdotā kinoklasikas pērle Nacionālā Kino centra restaurācijas programmā.

Rīgas kinostudijas laikos Varis Brasla saņēmis arī trīs Lielā Kristapa balvas par filmām Novēli man lidojumam nelabvēlīgu laiku (1980), Emīla nedarbi (1985) un Par mīlestību pašreiz nerunāsim (1988), bet starptautiskā arēnā visvairāk balvu izpelnījusies viņa filma Ziemassvētku jampadracis (1993).

Pēc Rīgas kinostudijas sabrukuma Varis Brasla Jura Podnieka studijā ilgu laiku strādāja pie savas vienīgās dokumentālās filmas Kā tev klājas, Eidi? (1996) – tās ir sarunas ar aktieri Eduardu Pāvulu, kas sakārtotas septiņās sērijās, katra 26 minūšu garumā. Pēc tam četrus gadus (1997–2001) režisors pavadīja, filmējot mācību seriāla Palīgā! 28 sērijas, bet tad atkal tika pie lielā kino un uzņēma filmu Ūdensbumba resnajam runcim (2004), kas izpelnījās publikas mīlestību, Lielā Kristapa balvu kā labākā spēlfilma un vairāk nekā 35 000 skatītāju. Tādējādi no Vara Braslas 13 spēlfilmām trīs nodrošinājušas viņam reputāciju kā talantīgam bērnu filmu režisoram, kurš lieliski pārvalda bērnības pasaulei tik organisko nosacīto stilistiku un labdabīgas komēdijas gaisotni.

Latvijas kinoražošanas krīzes laikā 1993. gadā Varis Brasla atgriezās Valmieras Drāmas teātrī, kur dažas izrādes iestudējis jau 60. gadu sākumā; 2012. gadā režisors saņēmis Valmieras teātra balvu par mūža ieguldījumu.

2016. gada 5. jūlijā Varis Brasla sāk filmēšanas periodu savai jaunākajai ģimenes filmai Vectēvs, kas bīstamāks par datoru, tā top studijā F.O.R.M.A. un atbalstīta Nacionālā Kino centra programmā Latvijas filmas Latvijas simtgadei. Pirmizrāde - 2017. gada augustā, filma kļūst par vienu no populārākajām Simtgades programmā. 

2019. gadā Varis Brasla saņem Nacionālo kino balvu Lielais Kristaps par mūža ieguldījumu kinomākslā.