Zigrīda Geistarte

Zigrīda Geistarte bijusi montāžas režisore vairāk nekā 30 pilnmetrāžas filmām, arī vairāksēriju filmai Vecā jūrnieku ligzda / Zītaru dzimta (1989) un vēl trim Aloiza Brenča filmām, astoņām Rolanda Kalniņa filmām, septiņām Gunāra Cilinska filmām u. c., tomēr informācijas par režisores dzīvi ir ļoti maz. Latvijas Kino muzejs atradis, ka viens no retajiem stāstiem par Zigrīdu Geistarti publicēts 1970. gadā biļetenā Kino (Nr.13): "18 gadus vecā Zigrīda Geistarte, pēc vidusskolas beigšanas nonākusi montāžas cehā, paklausīgi atlasīja režisoru izraudzītos kadrus, salīmēja tos, precīzi «pielika» tiem skaņu un vēroja montāžas rezultātu, brīžiem apbrīnojot un priecājoties par to, brīžiem iekšēji nepieņemot. Montētāja var būt režisora pirmā skatītāja un kritiķe. Sākumā Zigrīda baidījās kaut ko piebilst - traucēja apziņa, ka viņa pārāk maz zina par kinomākslu. Šī apziņa mudināja daudz lasīt, daudz skatīties, klausīties mūziku, lai izkoptu un rosinātu ritma izjūtu. Pirmais režisors, kas ieklausījās Zigrīdas piebildēs, bija Rolands Kalniņš. Viņam Zigrīda ir pateicīga par pamodināto vēlēšanos iet tālāk par tehnisko operāciju veikšanu. (..) No bikla tehniskā darbinieka 11 gados viņa izaugusi par radošas profesijas pārstāvi, par mākslinieci ar nevainojamu gaumes un ritma izjūtu. (..) - Kas montāžas režisora darbā ir visnepatīkamākais? - Līdz galam neizstrādāta scenārija realizēšana. Ja režisoram nav īstas pārliecības par to, ko viņš savā darbā grib teikt, sākas neskaitāmi montāžas varianti, epizožu vietu maiņa bez pārliecinošas motivācijas, darbs, kas notrulina un reti sevi attaisno. (..) Pamatos gan prasības montāžas meistara darbam paliek tās pašas - dzelžaini zināt tehnoloģiju un mīlēt savu darbu. Tad meklētājs cilvēkā nesnauž, un risinājumi rodas paši no sevis."