Pēteris Liepiņš

Dzimis Otrā pasaules kara laikā piensaimnieka ģimenē Ērgļos, dzimtā, kura nāk no „krustpunkta starp Ērgļiem, Taurupi, Meņģeli, Liepkalni". Bijis jaunākais bērns ģimenē, audzis kopā ar diviem brāļiem un trim māsām. Mācījies Meņģeles pamatskolā, 1963. gadā absolvējis Ērgļu vidusskolu, trīs gadus dienējis padomju armijā un dienesta laikā iestājies Latvijas Valsts Konservatorijas Teātra fakultātē, neklātienes studijās.

Kopš 1966. gada (citos avotos – kopš 1971) sācis strādāt Dailes teātrī, vienlaikus mācoties LVK, Dailes teātra 4. studijā, kuru beidzis 1971. gadā, iegūstot specialitāti „profesionāls teātra un kino aktieris". Pēteris Liepiņš vēlāk atzīst, ka daudz mācījies no režisora Pētera Pētersona, kurš bija Teātra fakultātes kursa vadītājs, arī no runas un aktiermeistarības pedagogiem – režisora Arnolda Liniņa, aktrises Ērikas Ferdas, vēlākā kolēģa Kārļa Auškāpa. Dailes teātrī Pēteris Liepiņš nostrādājis vairāk nekā 50 gadus (līdz 2020), piedalījies vairāk nekā 100 izrādēs.

Jau 1972. gadā Pēteris Liepiņš ieskaņojis pirmo lomu Latvijas Radioteātrī, piedalījies gandrīz 700 radioiestudējumos. Aktiera balsī runājuši bērnu iemīļoti stāstu varoņi – Brālītis Trusītis, Ķērpjbārdis, Trollītis Mumins –, ierunājis arī dublāžas lomas filmās – piemēram, zaķi Adalbertu animācijas filmās par suņumeiteni Loti (2006, 2011) un veco draugu Metriņu animācijas filmā Vāģi / Cars (2006, 2011). Ierunājis arī klausāmgrāmatas CD formātā, 12 gadus vadījis TV raidījumu Mans būs mans par ekonomikas un privatizācijas tematiem, iestudējis ļoti populāras monoizrādes (pēc Alberta Kronenberga darbiem Jērādiņa (kopš 1982 nospēlētas vairāk nekā 300 izrādes) un Ķēniņa Mikabika raibie svārki (2001), arī izrāde ar Jāņa Dreslera karikatūru varoni Jefiņu centrā, 1993), un apceļojis ar tām daudzas skatuves Latvijā un ārpus tās.

Pētera Liepiņa kinokarjera sākas ar epizodiskām lomām 70. gadu sākumā un arī vēlāk viņa vairāk nekā 30 kinolomas pārsvarā spēlētas otrajā plānā, bet bieži ļoti pamanāmi un talantīgi. Aktieris pats intervijā Ingai Jērumai teicis: „Filmās man parasti dod tā saukto mazo cilvēku lomas, galvenokārt epizodiskas. Spēlēt epizodē ir reizē vieglāk un grūtāk nekā galvenajā lomā. Vieglāk, jo mazāks apjoms. Grūtāk, jo… mazāks apjoms. Uz ekrāna jāparādās varbūt vienu vai divas reizes un tajās pašās par tēlu jāpasaka viss. Un turklāt jācenšas palikt skatītāja atmiņā!"

1973. gadā Pēteris Liepiņš kļuva par Latvijas Teātra darbinieku savienības biedru, 1986. gadā saņēma Latvijas PSR Nopelniem bagātā skatuves mākslinieka goda nosaukumu, 2002. gadā – Triju Zvaigžņu ordeni un Edgara Liepiņa balvu, kas nosaukta viņa vecākā brāļa vārdā.

MEDIJOS:

"Pēteris Liepiņš: paņemt var tikai darbu" (intervijā Ingai Jērumai, žurnāls Kino 7/1985)

"Gadās, ka uz saules nav plankumu" (intervijā Raitim Strautiņam, Neatkarīgā Cīņa, 2.09.1994.)

"Vecpūders dāmu augstpapēžu "spicenēs"" (intervijā Gatim Ķīsim, avīze Sports, 11.11.1995.)

"Ja visi, tad es ne" (intervijā Vitai Pētersonei, laikraksta Diena rubrika SestDienas salons, 23.12.1995.)

"Dubļi man nepielīp" (intervijā Ilzei Tihanovskai, NRA pielikums Mēs / portāls Vipi.tv, 12.08.2006.)

"Gaismas stars paliek" (Pētera Liepiņa piemiņai raksta Līga Ulberte, portāls kroders.lv, 12.05.2022.)

"Kaut tu nebeigtos, vasara mana" (Pētera Liepiņa piemiņai raksta Undīne Adamaite, Kultūras Diena, 12.05.2022.)

Vēl citas publikācijas Latvijas Nacionālās bibliotēkas portālā periodika/lv - ŠEIT.