Uldis Brauns

Kinorežisors un kinooperators Uldis Brauns dzimis 1932. gada 19. decembrī Kuldīgas apriņķa Lutriņu pagastā zemnieku ģimenē. 1953. gadā Uldis Brauns pabeidza Saldus zooveterināro tehnikumu, bet drīz vien sastapās ar Rīgas kinostudijas filmēšanas grupu, kas bija ieradusies laukos uzņemt sižetu kinožurnālam. Iedvesmojies no neredzētās pasaules, Uldis Brauns pameta feldšera darbu un jau 1959. gadā absolvēja Vissavienības Kinematogrāfijas institūtu Maskavā (Leonīda Kosmatova meistardarbnīca), iegūstot operatora specialitāti. Brauna debija patstāvīgā operatora darbā ir filma Baltie zvani (1961, režisors Ivars Kraulītis, scenārija autors Hercs Franks), kas 1964. gadā saņēma balvu prestižajā Oberhauzenas īsfilmu festivālā Vācijā, bet 1991. gadā Klermonferānas festivālā Francijā tika iekļauta 100 visu laiku labāko pasaules īsfilmu skaitā. Lai gan filma Baltie zvani tika uzņemta kā spēlfilma, tā tomēr uzskatāma par pagrieziena punktu Latvijas dokumentālajā kino, vēstot jauna laikmeta sākumu - jau tūlīt Uldis Brauns kā režisors un operators ar īsfilmām Sākums (1961), Celtne (1962) un Strādnieks (1963) lika pamatus Rīgas poētiskā dokumentālā kino skolai, leģendārai parādībai, kas nozīmīga arī pasaules kinovēstures mērogā.

1964. gadā Uldis Brauns iestājās Maskavas Augstākajos režisoru un scenāristu kursos, neklātienes nodaļā, jo klusībā sapņoja uzņemt aktierfilmu, tomēr diplomdarbam iecerēto scenāriju neapstiprināja, un par Brauna diplomdarbu kļuva vērienīgākais darbs Latvijas dokumentālā kino vēsturē - grandiozā pilnmetrāžas dokumentālā filma 235 000 000 (1967, Herca Franka scenārijs), kuras tapšanas laikā Brauna vadībā strādāja četras operatoru brigādes visā Padomju Savienībā. 1968. gadā šī filma tika apbalvota Vissavienības kinofestivālā.

Ar šo filmu noslēdzās viens periods Ulda Brauna dokumentālista darbībā, turpmāk viņš pievērsās montāžas filmām, piemēram, Ceļojums uz zemi (1977), kurā Brauns samontējis 72 valstu kinoarhīvu materiālus, veidojot savu redzējumu par Zemes rašanos un civilizāciju.

70. gadu vidū Uldis Brauns beidzot tika pie aktierkino uzņemšanas, un tapa vienīgā spēlfilma viņa filmogrāfijā - Motociklu vasara (1975); tās īpašā kvalitāte ir operatoru darbs, kurā Brauns iesaistīja savus kolēģus-dokumentālistus Ivaru Selecki un Kalvi Zalcmani. Filmēšanas vietu izvēlei Uldis Brauns šajā filmā izmantoja savu seno aizraušanos - bagātīgo fotogrāfiju arhīvu no dažādām Latvijas vietām; jau kopš 1949. gada Uldis Brauns ar motociklu un fotokameru ceļojis pa visu Latviju, veidojot savu arhīvu. No šī arhīva materiāliem veidots arī Brauna fotoalbums Zeme atceras, kas 1989. gadā iznāca izdevniecībā Avots un rāda Latviju pirmajā desmitgadē pēc Otrā pasaules kara.

No 2003. līdz 2005.gadam Brauns strādājis kā režisors filmu studijā Trīs, veidojot filmu Ardievu, XX gadsimt! Tā ir vēsturiska, no arhīvu materiāliem veidota hronika, kas formas ziņā turpina Brauna savulaik uzsākto montāžas filmu ceļu; notikumi filmā Ardievu, XX gadsimt! risinās laikā no 1905.gada revolūcijas līdz Latvijas neatkarības atgūšanas centienu izpausmēm Baltijas ceļā un Trešajā atmodā.

2007. gadā scenārists un režisors Agris Redovičs ciklā Kinogadsimts Latvijā uzņēmis dokumentālo filmu Uldis Brauns.

Mūža nogali Uldis Brauns kopā ar sievu Dainuvīti pavadīja lauku sētā netālu no Kuldīgas, kuras apkaimē bija pavadījis bērnību.

MEDIJOS:

"Viļņi un konteksti. Ulda Brauna piemiņai" (Dita Rietuma, Kultūras Diena, 20.01.2017.)

"In memoriam. Uldim Braunam. Karognesējam" (Kristīne Briede, portāls Kino Raksti, 18.01.2017.)

"Kabata, kur patverties" (režisore Kristīne Briede par ciemošanos pie Ulda Brauna, uzņemot Simtgades filmu "Laika tilti", portāls Kino Raksti, 5.06.2016.)