Aivars Freimanis

Aivars Freimanis 08.02.1936 - 24.01.2018

Kinorežisors Aivars Freimanis dzimis 1936. gada 8. februārī Jelgavā, telefonu montiera ģimenē. Beidzis Dobeles 1. vidusskolu, studējis Latvijas Valsts universitātes Filoloģijas fakultātē (1955-57), kur viņa kursabiedri bija vēlākais kinokritiķis Vents Kainaizis, dzejnieks Imants Lasmanis, aktieris Uldis Pūcītis. Studiju laikā publicējies almanahā Jauno Vārds, piedalījies Rakstnieku savienības jauno autoru seminārā.

Studijas pārtraucis un strādājis par žurnālistu laikrakstā Padomju Jaunatne (līdz 1960. gadam), tad kinorežisors Gunārs Piesis uzaicinājis Aivaru Freimani piedalīties Rīgas kinostudijas organizētā scenāriju darbnīcā, bet drīz redaktore Aina Adermane piedāvā Freimanim rakstīt tekstus kinožurnāliem Padomju Latvija. Loģisks turpinājums ir scenāriji dokumentālajām filmām, pirmais no tiem - Laimoņa Gaigala filmai Pasaulē ir tāds puika (1962, par Kandavas internātskolu). Scenārija realizācija filmā Freimani īsti neapmierina, jo Gaigals šo filmu veidojis padomju laikā pieņemtajā parādes dokumentālisma stilā, bet Freimanis tikmēr jau redzējis jaunās, poētiskās dokumentālistikas pirmos paraugus - Aloiza Brenča filmu Mana Rīga (1960), Ulda Brauna un Ivara Kraulīša Baltos zvanus (1961) -, tāpēc zina, ka filmēt var arī citādāk. Nobriest lēmums pašam ķerties pie režijas, un iespēja rodas Latvijas televīzijas apvienībā Telefilma-Rīga, kur kopā ar operatoru Aivaru Līci top Freimaņa debija režijā - Pilsēta paceļas spārnos (1963).

Nākamā Aivara Freimaņa filma Krasts (1963) top kopā ar operatoru Ivaru Selecki un nu jau ieņem pienācīgu vietu Latvijas dokumentālā kino zelta fondā, bet abu meistaru otrais kopdarbs Ceļamaize (1963) saceļ skandālu, jo priekšnieki to uzskata par padomju īstenības nomelnošanu. Tomēr vētrainās diskusijas Rīgā un Maskavā beidzas ar jaunās domāšanas uzvaru, un jau drīz Freimanim un Seleckim uztic Latvijas PSR 25. gadadienai veltīto jubilejas pilnmetrāžas filmu Gada reportāža (1965), kurai scenāriju rakstīja Hercs Franks un Imants Ziedonis. Par šo filmu autoru kolektīvs saņem LPSR Valsts prēmiju, un turpmāk Aivars Freimanis kļūst par vienu no Rīgas poētiskā dokumentālā kino spilgtākajiem režisoriem.

Strādājot ar dokumentālu materiālu, Aivars Freimanis reizēm ievieš inscenējuma elementus kā darbības katalizatoru; tā veidotas filmas Kuldīgas freskas (1966), Hepenings ar M.Z. (1987, par komponistu un rakstnieku Marģeri Zariņu). Savukārt kopā ar operatoru Dāvi Sīmani kā dokumentālā filma iesāktais darbs Ābols upē (1974) trīs gadu laikā pārvēršas par spēlfilmu, jo režisors darbībā iesaista jaunos aktierus Akvelīnu Līvmani un Ivaru Kalniņu, liekot viņiem rosināt norises dokumentālā vidē. Filma Ābols upē iekļauta Latvijas Kultūras kanonā. Arī filmā Puika (1977), kas gan jau no paša sākuma veidota kā spēlfilma, liela nozīme ir dokumentālai videi. Aivars Freimanis uzņēmis arī spēlfilmas Dzīvīte (1989) un Ligzda (1995), bet deviņdesmito gadu beigās, kad spēlfilmu ražošana Latvijā apsīka, Freimanis atgriezās pie dokumentālā kino uzņemšanas.

Aivars Freimanis bijis scenārija autors vai līdzautors visām savām spēlfilmām, arī lielākajai daļai dokumentālo filmu, rakstījis humoristiskus stāstus un izdevis grāmatas Puikas gads (1984), Sorento stāsti (1988), Šmerļavudas stāstiņi (1994), Ūdensvīra intīmie stāstiņi (1997), Vienos ratos ar slavenībām (2012) u.c. 2012. gadā saņēmis Nacionālā Filmu festivāla balvu par mūža ieguldījumu kinomākslā.

 

MEDIJOS:

"Latvieša nodevības anatomija" (Bārbala Simsone, recenzija par Aivara Freimaņa romānu "Katls", Kultūras Diena, 24.02.2018.)

Skatīt vairāk
Skatīt vairāk