Ieva Pitruka

Ieva Pitruka ir plaša profila kinospeciāliste, kuras galvenā mīlestība ir kino kā tāds, bet galvenā sāpe – fakts, ka šādu cilvēku pasaulē paliek arvien mazāk. Kinomīlestībai pamati tika ielikti kinostudijā, kur Ieva nonāca pēc Rīgas 50. vidusskolas (1967-78) un Raiņa vakara maiņu vidusskolas (1978-79). 12 gadus Ieva nostrādāja Rīgas kinostudijā, kļūstot par vienu no profesionālākajiem rekvizitoriem, viņas filmogrāfijā pirmais darbs ir Aleksandra Leimaņa Atklātā pasaule (1979), vēlāk arī Imanta Krenberga Īsa pamācība mīlēšanā (1982), Rolanda Kalniņa Akmeņainais ceļš (1983), Vara Braslas Aija (1987), Aloiza Brenča Zītaru dzimta (1989) un citas filmas.

1990. gadā Ievai kinostudijā gadījās brīvāks periods un viņa nolēma sameklēt kādu īslaicīgu darbu, bet kļuva par kinoforuma Arsenāls programmu grupas darbinieci uz nākamajiem 12 gadiem. Darbs Starptautiskajā Kino centrā nozīmēja gan intensīvu ceļošanu pa visas pasaules kinofestivāliem (kā tas bijis lasāms arī žurnālā Kino Raksti), atlasot filmas Arsenālam, gan filmu programmu koordinēšanu kinoteātrim Andalūzijas suns, gan dažādu īpašo pasākumu organizēšanu – multimediāla Mikelandželo Antonioni izstāde, Britu mūzikas un kino dienas, pirmā Alfreda Hičkoka filmu retrospektīva Latvijā, Sergeja Paradžanova retrospektīve un izstāde, dažādu valstu filmu dienas utt.

Kopš 1991. gada Ieva rūpējas arī par kinomākslas publicitāti, rakstot dažādiem laikrakstiem un žurnāliem,

2003. gadā Ieva Pitruka sāka strādāt Nacionālajā Kino centrā, aprūpējot Latvijas filmu ceļus pasaulē, strādājusi arī Nacionālā filmu festivāla Lielais Kristaps atlases komisijā, bet kopš 2008. gada decembra Ieva ir brīvmāksliniece, tomēr turpina rūpēties par kino, piemēram, kopjot Latvijas filmu izrādīšanas ciklu Ventspils bibliotēkā.