Pāvils Rozītis
Rozītis Pāvils (1889.1.XII Liepas pag. Purapilpos - 1937.20.II Rīgā, apbedīts Meža kapos) - rakstnieks, žurnālists. Dzimis saimnieka ģimenē. Četru gadu vecumā zaudējis tēvu un arī tēva mājas, kopā ar māti un jaunākajām māsām pavadījis bērnību un zēna gadus pieticīgos apstākļos netālajās Auduļu mājās. Mācījies Liepas pagastskolā, Valmieras pilsētas skolā (1901-02), E. Liepiņa privātajā proģimnāzijā (1902-07). Proģimnāzijā vienlaikus ar Rozīti mācījās L. Laicens, R. Egle, J. Kārkliņš, N. Strunke, A. Švābe. Skolotāju vidū bija J. Greste, V. Bergmanis. 1908-09 Rozītis mācījās Čerņajeva sagatavošanas kursos Pēterburgā (mēģināja iegūt tautskolotāja tiesības), 1910-14- A. Šaņavska Maskavas Tautas universitātes Vēstures un filozofijas fakultātē. Strādājis laikrakstos "Jaunākās Ziņas" un "Līdums"(1914-15), par ierēdni Nobeļa naftas rūpniecības uzņēmumā Baku (1915-18). 1918. gadā atgriezies Latvijā, nodarbojies ar rakstniecību un žurnālistiku, sākumā Valkā, tad Rīgā. 1919. gadā ievēlēts par latvju rakstnieku un žurnālistu arodbiedrības priekšsēdētāju, pēc tam vairākus gadus par valdes locekli (1920-26). Bijis cenzors Latvijas armijas štāba informācijas nodaļā (1919-21), 20. gados - Izglītības ministrijas Mākslas nodaļas vadītājs, Mākslas un kultūras departamenta direktors. Rozītis vadījis arī Tautas augstskolas literāro studiju. Bijis žurnāla "Ritums" redaktors (1921-26), apgāda "Latvju kultūra" literārais redaktors, laikraksta "Pēdējā Brīdī" redaktors (1927-18). Studējis LU Tautsaimniecības un tiesību zinātņu fakultātes Tiesību zinātņu nodaļā (1921-27), studijas nebeidza. Pēc dažiem tikai daiļradei veltītiem gadiem Rozītis 1932.-1934. gadā vadījis Inteliģento bezdarbnieku nodaļu Tautas labklājības ministrijā, 1933-34 bijis laikraksta "Dienas Lapa" redaktors, 1935-37 Rīgas pilsētas 3. bibliotēkas pārzinis. Latvijas un PSRS tautu kultūras tuvināšanās biedrības priekšsēdētājs (1930-37). Pirmās publikācijas - krievu pedagoga K. Venceļa brošūras "Neredzamās verdzības ķēdes"(1908), kā arī O. Vailda darbu "Estētiskais manifests" un "Zvejnieks un viņa dvēsele"(abi 1909, ar pseidonīmu Pāvils Ilgvars) tulkojumi . Rozīša tēlojums "Nodevējs?..." publicēts laikrakstā "Jaunā Dienas Lapa"1910.12.III un dzejolis "Smieties un ciest..." - šī laikraksta pielikumā 1910.8.V. Rozīša lirika apkopota krājumā "Kaijas" (1910). "Ziedu krūze" (1912), "Zīļu rota" (1918), "Skanošais laiks" , "Jaunavības tornis" (abi 1919), "Zobens un lilija" (1920), "Mans korāns" (1923), "Pie akas" (1927), "Sarunas" (1936). Visai atšķirīgi žanriski un tematiski, kā arī apjoma un mākslinieciskās izteiksmes līdzekļu izmantojumā krājumi liecina par savdabīga dzejnieka izaugsmi. Rozīša lirikā plašs intensīvu pārdzīvojumu spektrs: no liesmainas erotikas līdz skumjai apcerei. Liriskais varonis ekspresīvs, skaistuma alkstošs un kontrastainu izjūtu pārpilns. Spēcīgus impulsus Rozīša dzejai un īsajai prozai devis Kaukāzā pavadītais bēgļu laiks. Īsā proza pakopota krājumā "Es un viņas" (1919), "Ceļš uz paradīzi" , "Granātu ziedi" , "Nāves vižņi" , "Miglas svilpes" (visi 1902), "Portrejas" (1922), "Krāces" (1925), "Pret savu gribu" (1928), "Mezgli" (1933), "Skaidas" (1935). Pirmie stāstu krājumi veidoti romantiski liriskās prozas tradīcijā: eksotiskā vai bohēmiskā vidē varonis gremdējas ar mistiku saistītu skumju un nemiera izjūtās. Žanriski un stilistiski daudzveidīgas ir Rozīša noveles. Būdams 30. gadu Latvijas anekdotiskās noveles spilgtākais pārstāvis, Rozītis satīriski izgaismojis pilsoniskās sabiedrības netikumus. Psiholoģiskajās novelēs atklāta cilvēka garīgā krīze. Sarakstījis četrus žanriski atšķirīgus romānus. Rozītis ir viens no latviešu psiholoģiskā romāna izkopējiem. Diloģijā "Divas sejas" (1921) un "Uguns ceļi" (1924) atklāta personības sašķeltības traģika, risināta F. Dostojevskim radniecīgā nozieguma un soda problemātika. Romāns "Ceplis" (1928, teātrī 1953, ekranizēts 1972) ir asa satīra par 20. gadu Latvijas finansiālajām aprindām, plašus sabiedrības slāņus aptverošs tēlojums. Autobiogrāfisks un reizē romantiskas ievirzes darbs ir romāns "Valmieras puikas" (grāmatā un teātrī 1936, ekranizēts 1996), tas sakņots 20. gadsimta sākuma (īpaši 1905. gada revolūcijas perioda) Valmieras vēstures notikumos un reālijās, izmantojot konkrētus prototipus. Valmieras puiku trauksmainais nemiers un protests pret jebkuru sastingumu dzīvē Rozīša daiļradei ir vispārraksturīgs. Pēdējais romāns "Zemes prieks" (1937) palicis nepabeigts. Rozītis rakstījis esejas par K. Skalbi, J. Akurateru, V. Eglīti (periodikā 1914-15, arī grāmatā "Kultūras slāpes", 1920). Periodikā publicētas vairākas recenzijas par teātra izrādēm, arī publicistiski raksti. Tulkojis Longa romānu "Dafnis un Hloja"(1920), vairāku krievu rakstnieku darbus - V. Koroļenko "Ļaunā sabiedrībā"(1913), N. Krašeņiņņikova "Pasaka par mīlu"(1914). Filmas "Aizsprosts"(1940) scenārija līdzautors. Rozīša skulpturālo portretu 1921. gadā darinājis tēlnieks E. Melderis.