Aleksandrs Leimanis

Kinorežisora Aleksandra Leimaņa dzīves sākums pagāja vidē, kas labi raksturota viņa spēlfilmu diloģijā par Cielaviņas armiju – Krievijas pilsoņu kara laiks Smoļenskas apgabalā, dzīve vispirms latviešu kolonijā, pēc tam bērnu namā starp huligāniskiem pašpuikām. Tomēr mazais Saša drīz atklāja sevī gan mākslinieka, gan aktiera talantu un iesaistījies pašdarbības teātrī, no tā nešķiroties arī pirmajos darba gados, kad strādāja par ganu un galveno grāmatvedi kolhozā.

Drīz Leimanis devās uz Maskavu un iestājās avioinženieru institūtā, kur gan izturēja tikai divus kursus, jo vairāk pievilka teātra pasaule. Pēc Lunačarska Teātra mākslas institūta absolvēšanas (1939) Leimanis sāk strādāt Irkutskas teātrī un drīz viņa iestudējumus jau slavē skatītāji un prese. Kara gados pabijis dažādos Krievijas teātros – Čeboksaros, Semipalatinskā, Omskā, arī latviešu frontes ansamblī -, 1944. gadā Leimanis pirmoreiz ierodas savu senču dzimtenē Latvijā. Eduards Smiļģis viņam dod darbu Dailes teātrī, un ievērību izpelnās jau pirmais Leimaņa iestudējums – Hodža Nasredins ar temperamentīgo uzvārda brāli Leonīdu Leimani titullomā. Sekoja vairāki iestudējumi arī citos teātros – Liepājā, Valmierā, Jaunatnes teātrī, Muzikālās komēdijas teātrī, trīs gadus (1951-53) Leimanis bija Jelgavas teātra galvenais režisors.

1948. gadā Leimanis sāka strādāt par pedagogu konservatorijas Teātra fakultātē (tur viņa skolnieki bija arī Jānis Streičs un Ēriks Lācis), bet 1954. gadā toreizējais kultūras ministrs Valdemārs Kalpiņš uzaicināja Leimani strādāt Rīgas kinostudijā. Pirmajos gados direktors Jankovskis jaunatnācēju turēja hronikā un dublāžā, viņa spēlfilmu idejas (arī Zvejnieka dēlu un Pūt, vējiņi!) noraidīja, un tikai 1964. gadā Leimanis debitēja spēlfilmu režijā ar filmu Cielaviņas armija. Sākums bija veiksmīgs, sekoja „Tobago" maina kursu (1965) un filma Cielaviņas armija atkal cīnās (1968), kur Leimanis filmēja arī savu sievu, aktrisi Baibu Indriksoni, un dēlu Aivaru Leimani. Slavas virsotnē Leimanis nokļuva ar nākamo diloģiju – Vella kalpi (1970) un Vella kalpi vella dzirnavās (1972), šo tēmu viņš turpināja ar filmu Melnā vēža spīlēs (1975). Diemžēl Leimaņa filmogrāfijā ir arī tādi darbi, kas liecina par režisora kapitulāciju cīņā ar kinostudijas scenāriju redkolēģiju un pārējiem priekšniekiem – filmas Oļegs un Aina (1973) un Atklātā pasaule (1979) nesagādāja gandarījumu ne pašam režisoram, ne skatītājiem. Astoņdesmitajos gados Leimanis gribēja ekranizēt gan Skroderdienas Silmačos, gan Andreja Upīša Peldētāju Zuzannu, bet galu galā saprata – lai ko viņš piedāvātu, redkolēģija to nepieņems. Un ar rūgtumu sirdī pameta kinostudiju, bet 1987. gadā apcerē Silvijas Līces grāmatā par latviešu kinorežisoriem savu kinodzīves periodu nosauca – Manu sagrauto sapņu laiks. 2002. gadā ciklā Kinogadsimts Latvijā pēc Agra Redoviča scenārija tapa Agitas Cānes dokumentālā filma Aleksandrs Leimanis.