Kārlis Zariņš

Kārlis Zariņš (1889. gada 12. decembris - 1978. gada 20. decembris) bija latviešu rakstnieks. Publicēt savus darbus sācis 1911. gadā. Rakstījis prozu. Viņa stāsti un noveles apkopoti krājumos Skumju paradīze (1921), Savādi cilvēki (1923), Gluži veltīga varonība (1926), Starp divām mūžībām (1930). Viņš ir arī sarakstījis vairākus romānus: Pelnu viesulis (1928), Spīganas purvā (1929), Dārza māja (1930).

1911. gadā laikrakstā "Latvija" publicēts pirmais darbs – novele „Mans tēvocis". Visražīgāk darbojies literatūrā, sākot ar 1920. gadiem, galvenokārt kā prozas rakstnieks.Zariņa darbiem raksturīga pievēršanās dzīves dīvainībām, savādiem cilvēku raksturiem; dažkārt tajos ieaudusies mistika.

Zariņš publicējis 9 romānus un 14 stāstu krājumus. Sarakstījis arī vairākas lugas. Romānos "Pelnu viesulis" un "Spīganas purvā" ieskanas buržuāziskās sabiedrības kritika. Zariņš ir sarakstījis vēsturisku romānu par zemnieku sacelšanos 1802. gada Vidzemē – "Kaugurieši".

Nozīmīgākie stāsti sacerēti 1920. gados. Zariņš orientējās uz reālpsiholoģiskās prozas stereotipiem, bieži tos paceldams filosofiskas vai eksistenciālas apceres līmenī. 1919. gadā Zariņš piedalījās Latvijas atbrīvošanās cīņās, tāpēc nav nejaušība, ka daudzi stāsti veltīti ne īpaši svarīgām, bet toties efektīgām šīs cīņas epizodēm. 1930. gados Zariņa stāstu intonācija mainās – no racionāla skeptiķa viņš pārvērtās romantiķī.

Kopš 1945. gada literatūrā vairs nedarbojās.