Anna Brodele

LPSR Nopelniem bagātā kultūras darbiniece Anna Brodele dzimusi Lietuvā mežsarga Kalvišķa ģimenē. Viņa mācās Viesītes pamatskolā un Jēkabpils vidusskolā. Materiālo apstākļu dēļ mācības jāpārtrauc. Gadījuma darbi, bezdarbs, nepiepildāms sapnis par izglītību, revolucionāra darbība, cietums - ar šādiem vārdiem rakstāma Brodeles biogrāfija. Kopš 1927. gada tiek publicēti viņas dzejoļi un stāsti. No 1932. gada Brodele vairāk nekā četrus gadus pavada cietumā. 1940. gadā Brodele strādā laikraksta „Padomju Latvija" un žurnāla „Sarkanā Palīdzība" redakcijā un publicē dzejoļus un stāstus. Tēvijas kara laikā Brodele evakuējas uz Jaroslavļas apgabalu un strādā kolhozā, kur iepazīst padomju cilvēka izturību un varonību. Sevišiķi labi rakstniece izjūt un saprot sievieti. Sievietes, it īpaši jaunietes, ir arī viņas darbu galvenās varones. Kara laikā Brodele gūst iespēju mācīties Gorkija literatūras institūtā Maskavā. 1946. gadā iznāk viņas stāstu krājums „Stiprie cilvēki" un dzejoļu krājums „Brīvā dzimtene". Kopš 1948. gada Brodele nododas tikai rakstniecībai un saraksta vairākas lugas, romānus un stāstus. Viņas prozas darbi tulkoti arī citās valodās. Pēc dažiem viencēlieniem Brodele piesaka sevi lielajā dramaturģijā ar lugu „Upesciema pavasaris" (1948), pirmoreiz uz skatuves uzvedot latviešu kolhoznieka tēlu. Lauku dzīves tematika kļūst par galveno visā rakstnieces dai)radē. Brodeles turpmākās lugas – „Skolotājs Straume" (1948), „Zelta druva" (1949), „Dedzīgās sirdis" (1951), „Avārija" (1954), „Dace meklē laimi" (1955), „Nemirstīgā jaunība" (1958), „Mana trauslā meitene" (1964) - veltītas šķiru cīņai un jaunā cilvēka augšanai. No Brodeles prozas darbiem plašāku ievērību guvuši garais stāsts „Marta", romāns „Uzticība" un garais stāsts „Zilais zvirbulis".