Dzintra Geka-Vaska

Latvijā konsekventākā Sibīrijas tēmu aprūpētāja Dzintra Geka dzimusi Rīgā, un interese par izsūtīto likteņiem viņai ir ļoti personiska, jo arī Dzintras tēvs 20 gadus bijis Gulaga nometnēs. Dzintra mācījusies Mežciema astoņgadīgajā skolā (1957-65), bet 1969. gadā absolvējusi Rīgas Kultūras un izglītības darbinieku tehnikumu. No 1970. gada Geka strādājusi par montāžisti Rīgas kinostudijā, bet 1974. gadā viņa iestājās Ļeņingradas Teātra, mūzikas un kinematogrāfijas institūtā, kuru absolvēja 1979. gadā ar televīzijas režisora diplomu. 1980. gadā Dzintra Geka sāka strādāt Latvijas Televīzijā par režisora asistenti, 1982. gadā Maskavā pabeidza televīzijas dokumentālo filmu režijas kvalifikācijas celšanas kursus un 1988. gadā kļuva par LTV režisori.

Jau studiju laikā Dzintra Geka debitē kā kinožurnāla Padomju Latvija režisore, tas ir 1978. gada 4. numurs par Ķeguma HES, Doles muzeju, Latvijas keramiku un ērģelnieku Nikolaju Vanadziņu, bet turpmāk filmas top Latvijas televīzijā, viena no pirmajām ir koncertfilma Dzied Olga Pīrāgs (1982). Pirmo lielāko atzinību gūst Gekas filma Voldemārs un Leontīne (1987), tā saņem Lielā Kristapa žūrijas speciālbalvu, arī Māja lielceļa malā (1989) izpelnās Kristapa medaļu.

Deviņdesmitajos gados Dzintra Geka strādā filmu studijās Mandala un Balti, top vairākas dokumentālās filmas, kopš 1996. gada režisore veidojusi sižetus par kultūras darbiniekiem LTV raidījumam Kultūras parks, bet 90. gadu nogalē uzņēmusi desmit videofilmas ciklā Kinogadsimts Latvijā.

2001. gadā ar filmu Sibīrijas bērni aizsācies cikls, kurā pašlaik ietilpst jau sešas filmas (viena no tām – četrsēriju Sibīrijas dienasgrāmatas), cikla pirmā filma devusi nosaukumu arī Dzintras Gekas filmu studijai.