Astoņdesmito gadu beigās, sākoties pirmajām brīvības jausmām, režisors Ansis Epners un operators Kalvis Zalcmanis izmantoja pirmo iespēju filmēšanas grupai sākt ceļot pa pasauli un visur meklēt latviešus, veidojot apjomīgu lielfilmu – stāstu par „mājas un gara vertikālēm".

„Latvijā – 1,4 miljoni latviešu, pasaulē – 250 000 latviešu trimdinieku" – ar šādu statistikas fiksāciju sākas filma, kurai materiāls filmēts divu gadu garumā (1988-1990) visur, kur atrodami latvieši, „izklīdināti pa visu zemes apaļumu". Būdami uzņēmīgi, darbīgi un neatlaidīgi, viņi pratuši svešumā iegūt gan izglītību, gan labu darbu, gan cienījamu vārdu, bet galvenais – saglabāt valodu un latvietību.

Filmas pārlaicīgo vērtību papildina arī dzejnieka Imanta Ziedoņa līdzdalība filmas radīšanā; Ziedoņa rakstītais un paša ierunātais aizkadra teksts atgādina par vertikāles ideju un latviešu „pazīšanās zīmēm" – Nameja gredzenu, sauli, rijas jumta leņķi…

Kinodarba vēstījums sākas pie Bēgļu avota Gotlandē, kur pēc lielās jūras bija „pirmā aizvēja vieta" tiem, kas Otrā pasaules kara izskaņā laivās pameta padomju armijas okupēto dzimteni.  Apceļojot gandrīz visus kontinentus, režisors Ansis Epners un operators Kalvis Zalcmanis satiek daudzus arī šodien pazīstamus latviešus, un katrs no viņiem sapņo par brīvu Latviju – pasaulslavenais arhitekts Gunārs Birkerts, latvju dainu pētniece Vaira Vīķe-Freiberga un datorspeciālists Imants Freibergs, flamenko mūziķis Andris Kārkliņš ar pieņemto vārdu Andre el Leton, Vītolu dzimta Venecuēlā, Taņņu ģimene Kanādā, dzejnieks Andrejs Eglītis Zviedrijā, gleznotājs Imants Tillers Austrālijā un daudzi citi, kurus Latvija gaida mājās.