Aizejošā vilcienu laikmeta romantika kā liecība dzelzceļa strādnieku sejās, vientuļās stacijās, kurās vilcieni vairs nepietur, un uz tukšām sliedēm, pa kurām vagoni vairs nebrauc; vilcienu depo ikdiena vizuāli precīzos noskaņu kadros un iejūtīgajā mūziķa Goran Goras partitūrā. 

Režisores Ilonas Brūveres autorkino ir īpaša parādība Latvijas dokumentālā kino ainavā – jau kopš 90. gadiem ievērojami viņas krāšņie un bagātīgie, dokumentālā un bieži arī vēsturiskā materiālā balstītie kostimētie inscenējumi. Raksturīgi, ka šī režisores iztēles brīvība jūtama arī šķietami necilajā skicē par izzudušām stacijām – arī šeit realitāte brīžiem iemirdzas gluži neparastā gaismā, ko rada ne tik daudz butaforisks dekorāciju vēriens, bet kinematogrāfiski radoša pieeja visprozaiskākajām lietām.