2006. gadā Rīgā, modernā Eiropas Savienības valsts galvaspilsētā, kādā centra parkā stāvēja septiņi apmulsuši somāļu bēgļi. Beidzoties termiņam, ko tie bija pavadījuši nelegālo imigrantu centrā, valstij vairs nebija plāna, ko ar somāliešiem iesākt, tādēļ tie nonāca uz ielas – bez dokumentiem, bez iztikas līdzekļiem, bez valodas zināšanām, bez iespējām pamest Latviju. Divi no viņiem bija nepilngadīgi.

Pateicoties atsevišķu cilvēku labestībai, nevis valsts iniciatīvai, septiņi somālieši atrada patvērumu Latvijā. Filmas varoņi izvēlas atšķirīgus ceļus – daži ir pametuši Latviju un pārcēlušies uz sakārtotāku un pretimnākošāku valsti, citi nolēmuši palikt te, apguvuši valodu, atraduši darbu un Latvijā jūtas labi. Somāļu bēgļu gadījums spoži ilustrē to, ka globālajam multikulturālisma, etniskās daudzveidības un iedzīvotāju migrācijas pieaugumam gatava nav ne Latvijas valsts, ne sabiedrība. Vai brīdī, kad trešdaļa nācijas ir emigrējusi prom no Latvijas, varam atļauties raudzīties uz imigrantiem kā draudu?