Stāsts ir par vilcienu, kas atspoguļo dzīves ceļu, kurā katrs no mums reiz ir juties gan vientuļš, gan izjutis draudzību un mīlestību. Iekāpjot balss rācijā nosaka, ko drīkst un ko nedrīkst darīt un tad saminstinoties pasaka, ka vilciens nepieturēs. Vai tāpat mēs izskrienam cauri dzīvei bez pieturām? Par ko mes īsti tikmēr domājam? Mēs visi apzināmies, ka reiz pienāks brīdis, kad arī mūsu vilciens apstāsies, tikai kā un cikos un kas notiks pēc tam?