Baigais Padomju gads bija radījis to, ko nebija spējusi 700 gadu ilga vēsture. Pirmo reizi latvieši, sarkanā terora nomocīti, sagaidīja vāciešus kā atbrīvotājus, priecājoties par padomju okupācijas beigām. Taču prieks bija pāragrs. Nacisti atnesa jaunu okupāciju, kurā Latvija zaudēja tuvu pie 100 tūkstošiem civiliedzīvotāju, tai skaita praktiski visus Latvijas ebrejus, kas bija palikuši Latvijā uz 1941.gada jūlija sākumu.

Ceļu starp zaudēto neatkarību un brīvības atgūšanu iezīmēja nelegāla politiska organizācija – Latvijas Centrālā padome, ar Latvijas pirmā prezidenta dēlu Konstantīnu Čaksti priekšgalā. Lai arī Latvijas Centrāla padome neko neieguva, jo daļu tās biedru 1944.gada arestēja slepenpolicija, bet pārējos Padomju okupācijas laikā čeka, pāri jūrai pārcēlās vairāk kā 2 tūkstoši cilvēku un ceļš 1991.gada neatkarībai bija iezīmēts.

No 1941.gada līdz 1945.gadam Štutthofa bija ieslodzīti ap 7 tūkstoši latviešu. Dokumenti liecina, ka kopā ar citiem ieslodzītajiem, šeit miruši vairāki tūkstoši latviešu. Viens no latviešu tautas varoņa nesavtības un nelokāmības piemēriem ir profesors Konstantīns Čakste. Gājis bojā ceļā no Štutthofas nometnes 1945.gada februāra nakti…

Brīvības cīnītājus ciena ne tāpēc, ka tie ziedojuši dzīvības, bet gan tādēļ, ka tie cīnījušies par nācijas tiesībām uz pastāvību un brīvību.