Pirmā un gandrīz vienīgā dokumentālā filma Latvijas kino vēsturē, kuras ideja balstās uz formu – īsas noveles ar atsevišķiem nosaukumiem -; filma-mozaīka, kurā savirknētas apmēram 20 dažādas Kuldīgas dzīves ainiņas 1966. gada vasarā.  Autori atceras, ka bijis ārkārtīgi grūti saņemt atļauju sākt filmēt bez iepriekš apstiprināta scenārija, taču fresku forma darba procesā ļāva operatīvi reaģēt uz visu, ko dzīve piedāvā. Rezultātā filmu Kuldīgas freskas var uzskatīt par īstenu kolektīvās daiļrades paraugu, jo idejas filmēšanai piedāvāja visi grupas dalībnieki, asistentus un gaismotājus ieskaitot.

Ivars Seleckis atceras: „Kā mēs strādājām? Katru dienu ņēmām kameru un staigājām pa pilsētu. (..) Fresku forma mums atbrīvoja rokas – filmējām, cik gribējām, viena freska vairāk vai mazāk – kurš to zinās. (..) Kaut kas bija iepriekš izdomāts, kaut kas veidojās turpat uz vietas. Vienudien mums, piemēram, trāpījās ugunsgrēks. (..) Idejas piedāvāja visi. Kinogrupa maziņa, un katrs krāmē visu, kas ienāk prātā, tajā kopējā katlā. Veidojas domino princips – kāds iekustina vienu kauliņu, tad otru, trešo, un beidzot „sakrīt" kaut kas neparedzēts. Asociācijas nostrādā, un grupa nonāk pie interesantiem secinājumiem." (Ingas Jērumas grāmatā "Maija un Ivars. 100 gadi dokumentālajā kino", apgāds "Neputns", 2009).

Savam laikam drosmīgs ir eksperiments ar filmas skaņu celiņu – aizkadrā nav skaidrojoša diktora teksta, nav arī nekādu apzināti ierakstītu sinhronu (ja par tādu neuzskata, piemēram, dusmīgas tantiņas lamāšanos uz skārda bruņinieku). Turklāt komponists Ļudgards Gedravičs filmas mūzikā ļoti veiksmīgi izmantojis dabas skaņas (ūdens plunkšķi, bērnu smiekli, ugunsdzēsēju mašīnas sirēna, čuksti utt.), arī tehnisku paņēmienu – skaņas paātrinājumu.