Aiz šķietami tradicionālas „ražošanas filmas" virskārtas autori atrod gandrīz traģisku sociālu problēmu – Jadviga, Valentīna, Klāra un citas strādnieces Valmieras stikla šķiedras rūpnīcā ir gan atradušas profesiju un „darbu pilsētā", par ko sapņojuši meiteņu vecāki laukos, bet dzīve iestrēgusi rūpnīcas kopmītnē, no kuras izeju neredz, un arī darbs 500 audēju kolektīvā, nemitīgā mašīnu troksnī un monotonu operāciju virtenē ar laiku vairs nesniedz gandarījumu. Brīvā laika iespējas tāpat visai ierobežotas – pilsētas vienīgais kinoteātris, sestdienas vakara zaļumballes „Camkā", necila Gaujas pludmale turpat pie kopmītnes, rūpnīcas jauniešu atpūtas bāze, kas visu vasaru slēgta…

Laika distance rāda, ka filma Valmieras meitenes, ar kuru Ivars Seleckis sāk nopietnu dokumentālā kino režisora ceļu, iezīmē pagrieziena punktu ne tikai viņa filmogrāfijā, bet arī Latvijas dokumentālā kino vēsturē – poētiskā stila aizsācēji pamazām pievēršas sabiedrībai nozīmīgu jautājumu aktualizēšanai.