Pēdējos gadsimtos latvieši no savas dzimtās zemes ir devušies prom uz visām debess pusēm. Gan izsūtīti par nepaklausību varām, gan gājuši pasaulē vīziju par laimi un labāku dzīvi vilināti, gan arī klaiņojuši karu un revolūciju vajāti.

Ne visur mūsu tautieši ir sagaidīti atplēstām rokām. Taču tikai vienā debess pusē etniskās piederības dēļ tika izstrādāta vesela pretlatviešu teoriju sistēma, pēc kuras katrs latvietis bija spiegs, nodevējs, ienaidnieks vai vienkārši nevēlams elements. Un tādēļ nošaujams. Un jo ātrāk, jo labāk.

Tagad mēs šos šausmu murgus atceramies kā 1937. gada represijas Krievijā.

Bet vai atceramies? Vai izprotam ne tikai šausmas un patoloģiju, bet arī tās samezglotās peripetijas, kas latviešus padarīja par pašu latviešu nodevējiem un slepkavām?

Visvairāk cieta "mazie latvieši", viņu vienīgā vaina bija būt par latvieti Padomju Savienībā.