Īsfilma Mana Rīga ir uzskatāms pārejas posms no pēckara gadu oficiozā dokumentālā kino uz jauno poētiku, kas jau drīz ienāks Latvijas kinovēsturē ar jauno kinematogrāfistu filmām. Filmas ievads vēl ilustrē padomju versiju par Latvijas vēstures notikumiem 1940. gadā, bet par stāsta struktūru izvēlēts subjektīvāks skatupunkts, pievēršot uzmanību jauniešiem, kuri dzimuši pirms 20 gadiem – 1940. gada 17. jūnijā, padomju ideoloģijai zīmīgā datumā –, un uzmeklējot šos jauniešus dažādās darbavietās un profesijās. Personiski uzrunājot skatītāju, filmas aizkadra teksts sola „pastāstīt tev, draugs, par manu pilsētu", un pilsētas poētiskajā atainojumā īpaši izceļas pusotru minūti gara sekvence, ko filmējis operatora Vladimira Gaiļa asistents Ivars Seleckis, – lietus Rīgas ielās, peļķu un kāju tuvplāni, dažādas dzīvas ainiņas un dabisks dzīves ritējums bez uzspēles.