Gvinejas republika gatavojas neatkarības desmitgades svinībām, atzīmējot faktu, ka 1958. gadā valsts atbrīvojusies no koloniālās pakļautības Francijai un 2. oktobrī pasludinājusi Gvinejas valsts nodibināšanu. Saraujot saites ar Franciju, jaunās valsts ekonomiku glābj sadarbība ar PSRS, kas savukārt ir ieinteresēta paplašināt savu ietekmi Āfrikā. Neatkarības desmitgadi PSRS nolemj atzīmēt ar dokumentālo filmu par Gvineju, veidojot to kā klasisku stāstu par eksotisku valsti – sabiedrība, kultūra, ekonomika, zinātne; banānu eksports, boksītu rūdas ieguve, rūpnīcas un augstskolas, tirgus un ielu dzīve, partijas kongress un etnogrāfiska muzicēšana džungļu ciemos.

Pasūtījuma filmas veidošana uzticēta Rīgas kinostudijai, kas nosūta komandējumā uz Āfriku divus jaunus operatorus – Ivaru Selecki un Gvido Skulti –; režisors filmas sākotnējā komandā netiek nozīmēts un arī neparādās līdz pat filmas pabeigšanai, jo no Āfrikas atvesto filmas materiālu vislabāk pārzina paši operatori. Tā Ivars Seleckis gandrīz nejauši kļūst par filmas režisoru, samontējot Gvinejas stāstu kopā ar montāžas režisori Maiju Selecku.